Lita (angļu valodā Litha) ir senie Eiropas Jāņu svētki. To svin vasaras saulgriežos (no 20. līdz 21. jūnijam), kad saule sasniedz savu maksimumu. Dažādās Eiropas valodās šai dienai var būt dažādi nosaukumi: Lita, Ligo, Jāņi, Jāņi, Jāņu diena, Kupala.
Vēsturiski šie svētki ir saistīti ar ķeltu tradīcijām. Starp senās Lielbritānijas ķeltu tautām Lita bija viena no astoņām lielākajām gada riteņa brīvdienām, kas simbolizē mainīgos dabas gadalaikus Saules kustības ietekmē ap Zemi.
Pagānu tradīcijās ar Jāņiem saistās daudzi uzskati. Tiek uzskatīts, ka šī ir īpaša nakts gadā, kad citpasaules spēki ir visspēcīgākie un var izpausties parastajā dzīvē. Svētku rituālisms skaidri norāda uz Saules kultu, kas ar to saistīts. Nav nejaušība, ka galveno vietu svinībās aizņem dažādi rituālu uguns veidi: ugunskuri, lāpas, sveces, uguns riteņi.
Īpaša nozīme tika piešķirta svētku ugunskuru locīšanai. Malku vai koku malku savāca iepriekš, un dažās valstīs šim nolūkam varēja izmantot tikai noteikta veida kokus. Jo īpaši Francijā un Valensijā ivan ugunsgrēkiem papildus parastajai malkai tradicionāli tika pievienoti kazenes zari. Ugunsgrēks ugunij tika iegūts arī īpašā, "tīrā" veidā, izmantojot berzi vai palielināmo stiklu.
Mūsdienu neopagānu tradīcijā tiek uzskatīti Jāņu dienas simboli: uguns, Saule, āmuļi, ozolkoka lapas, ugunskuri un rūķi-fejas. Svētku altāru rotāšanai plaši izmanto dabiskos ziedus, smaržīgos maisījumus, gliemežvākus, vasaras augļus, kā arī mīlas amuletus un simbolus. Parasti tie, kas svin Litu, rotā savas mājas ar zaļiem zariem, vainagiem un svaigu ziedu vītnēm. Šajos svētkos nepieciešamie augi ir asinszāle, fenheļa, bērzs, baltās lilijas, zaķu kāposti.
Daudzus gadsimtus viņi Litas svētkos tradicionāli vāca smaržīgos un ārstniecības augus, dejoja aprindās un organizēja rituālas ceremonijas. Vakaros pēc tumsas iestāšanās tika sarīkoti lāpu gājieni un iededzināti svētku ugunskuri. Vasaras saulgriežu nakts tika uzskatīta par piemērotāko laiku zīlēšanai, zīlēšanai un saziņai ar gariem.
Svarīgs rituāls bija lēkšana pāri svētku ugunskuram, kam tika piedēvētas īpašas maģiskas spējas. Saskaņā ar seno cilvēku idejām šādi lēcieni ne tikai palīdzēja attīrīt dalībniekus, bet arī varēja nodrošināt aizsardzību un labklājību ģimenei veselu gadu.
